Appellatio pronuntiatusque

+/-
 API: /intransiˈtiːwus/, [ɪntrãːsɪˈtiːwʊs](classice)

Nomen adiectivum

+/-

intrānsitīv|us, -a, -um

  1. (Occurrit in re grammatica): Per intransitivam dicuntur elocutionem, id est non transeuntem ab alia ad aliam personam, ut percurrit homo excelsus.[1]

Declinatio

+/-
positivus singularis positivus pluralis
 cas. masc. fem. neut.  cas. masc. fem. neut.
nom. intrānsitīvus intrānsitīva intrānsitīvum nom. intrānsitīvī intrānsitīvae intrānsitīva
gen. intrānsitīvī intrānsitīvae intrānsitīvī gen. intrānsitīvōrum intrānsitīvārum intrānsitīvōrum
dat. intrānsitīvō intrānsitīvae intrānsitīvō dat. intrānsitīvīs intrānsitīvīs intrānsitīvīs
acc. intrānsitīvum intrānsitīvam intrānsitīvum acc. intrānsitīvōs intrānsitīvās intrānsitīva
abl. intrānsitīvō intrānsitīvā intrānsitīvō abl. intrānsitīvīs intrānsitīvīs intrānsitīvīs
voc. intrānsitīve intrānsitīva intrānsitīvum voc. intrānsitīvī intrānsitīvae intrānsitīva

Dictiones collatae

+/-

Antonyma · contraria

Dictiones derivatae

+/-

Translationes

+/-

Fontes

  1. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. II, p. 916 — “INTRANSĬTĪVUS, -a, um, adject.”