Appellatio pronuntiatusque

+/-
 API: /ˈskiːtus/(classice)
Syllabificatio phonetica: scī·tus — morphologica: scit-us

Notatio

+/-
Latine: sciō, scīscō

Participium

+/-
Forma Persona Tempus Vox Modus­ Casu Verbum
scītus
perfectum passiva participium­ nominativo sciō
scītus
perfectum passiva participium­ nominativo scīscō

Nomen adiectivum

+/-

scīt|us, -a, -um

  1. Peritus, callidus. [1][2]
  2. (Fig.) bonus, ēlegāns. [1]

Declinatio

+/-
positivus singularis positivus pluralis
 cas. masc. fem. neut.  cas. masc. fem. neut.
nom. scītus scīta scītum nom. scītī scītae scīta
gen. scītī scītae scītī gen. scītōrum scītārum scītōrum
dat. scītō scītae scītō dat. scītīs scītīs scītīs
acc. scītum scītam scītum acc. scītōs scītās scīta
abl. scītō scītā scītō abl. scītīs scītīs scītīs
voc. scīte scīta scītum voc. scītī scītae scīta

Dictiones collatae

+/-
Antonyma · contraria
  1. īnscītus
Collocationes
  1. scītus vadōrum
  2. fōrma scītior

Dictiones derivatae

+/-

Translationes

+/-

Nomen substantivum

+/-

scīt|us, -ūs masc.

  1. Decretum, iussum (idem ac scītum). [3][4]

Declinatio

+/-
m. sing. plur.
nom. scītus scītūs I
gen. scītūs scītuum II
dat. scītuī scītibus III
acc. scītum scītūs IV
abl. scītū scītibus VI
voc. scītus scītūs V

Usus

+/-
  • Comitia de senatus sententia, plebisque scitu sunt habita. (Liv. 25, 7, 5.) [4]

Translationes

+/-

Fontes

  1. 1.0 1.1 Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — scītus, a, um (tom. 2, p. 2536)
  2. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 253 — “SCĬO, scis, scīvi et scīi, scītum, scire, a. 4.”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — scītus, Abl. ū, m. (scisco) (tom. 2, p. 2536)
  4. 4.0 4.1 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 257 — “SCĪTUS, us, m. 4. (scio)”