dēlectō

+/-

Appellatio pronuntiatusque

+/-
 API: /deːˈlektoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: dē·lec·tō — morphologica: de-lect-o

Notatio

+/-
Latine: dēliciō

Verbum transitivum

+/-

dēlect|ō, -āre, -āvi, -ātum

  1. A recta via alliciendo sive illecebris abducere.
  2. (Fig.) iucunditate afficere.

Coniugatio

+/-

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
dēlect- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. dēlectō dēlectem   dēlectābam dēlectārem dēlectābō  
II. sing. dēlectās dēlectēs dēlectā! dēlectābās dēlectārēs dēlectābis dēlectātō!
III. sing. dēlectat dēlectet   dēlectābat dēlectāret dēlectābit dēlectātō!
I. plur. dēlectāmus dēlectēmus   dēlectābāmus dēlectārēmus dēlectābimus  
II. plur. dēlectātis dēlectētis dēlectāte! dēlectābātis dēlectārētis dēlectābitis dēlectātōte!
III. plur. dēlectant dēlectent   dēlectābant dēlectārent dēlectābunt dēlectantō!
Thema Vox passiva
dēlect- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. dēlector dēlecter   dēlectābar dēlectārer dēlectābor  
II. sing. dēlectāris dēlectēris dēlectāre! dēlectābāris dēlectārēris dēlectāberis dēlectātor!
III. sing. dēlectātur dēlectētur   dēlectābātur dēlectārētur dēlectābitur dēlectātor!
I. plur. dēlectāmur dēlectēmur   dēlectābāmur dēlectārēmur dēlectābimur  
II. plur. dēlectāminī dēlectēminī dēlectāminī! dēlectābāminī dēlectārēminī dēlectābiminī
III. plur. dēlectantur dēlectentur   dēlectābantur dēlectārentur dēlectābuntur dēlectantor!
Thema Vox activa
dēlectāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. dēlectāvī dēlectāverim dēlectāveram dēlectāvissem dēlectāverō
II. sing. dēlectāvistī dēlectāveris dēlectāverās dēlectāvissēs dēlectāveris
III. sing. dēlectāvit dēlectāverit dēlectāverat dēlectāvisset dēlectāverit
I. plur. dēlectāvimus dēlectāverimus dēlectāverāmus dēlectāvissēmus dēlectāverimus
II. plur. dēlectāvistis dēlectāveritis dēlectāverātis dēlectāvissētis dēlectāveritis
III. plur. dēlectāvērunt dēlectāverint dēlectāverant dēlectāvissent dēlectāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
dēlectāre dēlectāvisse dēlectātūrum,
-am, -um esse
dēlectāns   dēlectātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
dēlectārī dēlectātum,
-am, -um esse
dēlectātum īrī   dēlectātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
dēlectandī dēlectandus, -a, -um dēlectātum dēlectātū

Dictiones derivatae

+/-

Translationes

+/-

Loci

+/-
Cicero
antiq. class. I II III IV V VI VII VIII IX X XI XII XIII XIV XV XVI XVII XVIII XIX XX XXI

Discretiva

  delecto dictio est in variis linguis:

Formae affines

+/-

dēlēctō

+/-
Proprietates grammaticales
+/-
Forma Modus flexurae originis
dēlēctō casus dativus singularis · genus masculinum participii dēlēctus
dēlēctō casus ablativus singularis · genus masculinum participii dēlēctus
dēlēctō casus dativus singularis · genus neutrum participii dēlēctus
dēlēctō casus ablativus singularis · genus neutrum participii dēlēctus
Appellatio pronuntiatusque
+/-
 API: /deːˈleːktoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: dē·lēc·tō — morphologica: de-lect-o