femino

Latine

Appellatio pronuntiatusque

API: /ˈfeːminoː/

(classice)

Syllabificatio phonetica: fē·mi·nō — morphologica: femin-o

Verbum temporale

fēmin|ō, -āre, -ātum

1. In femineam naturam vertere.

Coniugatio

Verbum finitum

­

Thema	Vox activa
fēmin-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	fēminō	fēminem		fēminābam	fēminārem	fēminābō
II. sing.	fēminās	fēminēs	fēminā!	fēminābās	fēminārēs	fēminābis	fēminātō!
III. sing.	fēminat	fēminet		fēminābat	fēmināret	fēminābit	fēminātō!
I. plur.	fēmināmus	fēminēmus		fēminābāmus	fēminārēmus	fēminābimus
II. plur.	fēminātis	fēminētis	fēmināte!	fēminābātis	fēminārētis	fēminābitis	fēminātōte!
III. plur.	fēminant	fēminent		fēminābant	fēminārent	fēminābunt	fēminantō!
Thema	Vox passiva
fēmin-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	fēminor	fēminer		fēminābar	fēminārer	fēminābor
II. sing.	fēmināris	fēminēris	fēmināre!	fēminābāris	fēminārēris	fēmināberis	fēminātor!
III. sing.	fēminātur	fēminētur		fēminābātur	fēminārētur	fēminābitur	fēminātor!
I. plur.	fēmināmur	fēminēmur		fēminābāmur	fēminārēmur	fēminābimur
II. plur.	fēmināminī	fēminēminī	fēmināminī!	fēminābāminī	fēminārēminī	fēminābiminī	—
III. plur.	fēminantur	fēminentur		fēminābantur	fēminārentur	fēminābuntur	fēminantor!

Verbum infinitum

Modus	infinitivus			participium
Tempus	praesens	perfectum	futurum	praesens	perfectum	futurum
Vox activa	fēmināre	—	fēminātūrum, -am, -um esse	fēmināns		fēminātūrus, -a, -um­
Vox passiva	fēminārī	fēminātum, -am, -um esse	fēminātum īrī		fēminātus, -a, -um
Gerundium		Gerundivum			Supinum
fēminandī		fēminandus, -a, -um			fēminātum	fēminātū

Dictiones derivatae

Composita

• effēminō, effēmināre

Translationes

In femineam naturam vertere

• Anglice: feminize (en)

• Germanice: verweiblichen (de), feminieren (de)