frustro

Latine

Appellatio pronuntiatusque

API: /ˈfrustroː/

(classice)

Syllabificatio phonetica: frūs·trō — morphologica: frustr-o

Verbum transitivum

frūstr|ō, -āre, -āvī, -ātum

1. Quippiam exspectantem decipere.
2. (Deponens, frustror) consilia cuiusdam annihilare.

Coniugatio

Verbum finitum

­

Thema	Vox activa
frūstr-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	frūstrō	frūstrem		frūstrābam	frūstrārem	frūstrābō
II. sing.	frūstrās	frūstrēs	frūstrā!	frūstrābās	frūstrārēs	frūstrābis	frūstrātō!
III. sing.	frūstrat	frūstret		frūstrābat	frūstrāret	frūstrābit	frūstrātō!
I. plur.	frūstrāmus	frūstrēmus		frūstrābāmus	frūstrārēmus	frūstrābimus
II. plur.	frūstrātis	frūstrētis	frūstrāte!	frūstrābātis	frūstrārētis	frūstrābitis	frūstrātōte!
III. plur.	frūstrant	frūstrent		frūstrābant	frūstrārent	frūstrābunt	frūstrantō!
Thema	Vox passiva
frūstr-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	frūstror	frūstrer		frūstrābar	frūstrārer	frūstrābor
II. sing.	frūstrāris	frūstrēris	frūstrāre!	frūstrābāris	frūstrārēris	frūstrāberis	frūstrātor!
III. sing.	frūstrātur	frūstrētur		frūstrābātur	frūstrārētur	frūstrābitur	frūstrātor!
I. plur.	frūstrāmur	frūstrēmur		frūstrābāmur	frūstrārēmur	frūstrābimur
II. plur.	frūstrāminī	frūstrēminī	frūstrāminī!	frūstrābāminī	frūstrārēminī	frūstrābiminī	—
III. plur.	frūstrantur	frūstrentur		frūstrābantur	frūstrārentur	frūstrābuntur	frūstrantor!

Thema	Vox activa
frūstrāv-	Tempus perfectum		plusquam perfectum		futurum exactum
Persona	indicativ.	coniunct.	indicativ.	coniunct.
I. sing.	frūstrāvī	frūstrāverim	frūstrāveram	frūstrāvissem	frūstrāverō
II. sing.	frūstrāvistī	frūstrāveris	frūstrāverās	frūstrāvissēs	frūstrāveris
III. sing.	frūstrāvit	frūstrāverit	frūstrāverat	frūstrāvisset	frūstrāverit
I. plur.	frūstrāvimus	frūstrāverimus	frūstrāverāmus	frūstrāvissēmus	frūstrāverimus
II. plur.	frūstrāvistis	frūstrāveritis	frūstrāverātis	frūstrāvissētis	frūstrāveritis
III. plur.	frūstrāvērunt	frūstrāverint	frūstrāverant	frūstrāvissent	frūstrāverint

Verbum infinitum

Modus	infinitivus			participium
Tempus	praesens	perfectum	futurum	praesens	perfectum	futurum
Vox activa	frūstrāre	frūstrāvisse	frūstrātūrum, -am, -um esse	frūstrāns		frūstrātūrus, -a, -um­
Vox passiva	frūstrārī	frūstrātum, -am, -um esse	frūstrātum īrī		frūstrātus, -a, -um
Gerundium		Gerundivum			Supinum
frūstrandī		frūstrandus, -a, -um			frūstrātum	frūstrātū

Dictiones derivatae

• frūstrā (adverbium)
• frūstrābilis
• frūstrāmen
• frūstrātiō
• frūstrātor
• frūstrātōrius, frūstrātōriē
• frūstrātus, frūstrātūs

Translationes

Quippiam exspectantem decipere	dilatare ▼

Quippiam exspectantem decipere	collabi ▲

Anglice: deceive (en) Germanice: täuschen (de), hintergehen (de)

Consilia cuiusdam annihilare	dilatare ▼

Consilia cuiusdam annihilare	collabi ▲

Anglice: defeat (en), frustrate (en) Esperantice: frustri (eo) Germanice: vereiteln (de), frustrieren (de)

Loci

C. Nepos

antiq.

class.

I

II

III

IV

V

VI

VII

VIII

IX

X

XI

XII

XIII

XIV

XV

XVI

XVII

XVIII

XIX

XX

XXI

class.

1. Te ipsum frustraberis, si non me in eo principem posueris. Cornelius Nepos, XXIII, Hannibal.