tītillō

+/-

Appellatio pronuntiatusque

+/-
 API: /tiːˈtilloː/(classice)
Syllabificatio phonetica: tī·til·lō — morphologica: titill-o

Notatio

+/-
Graeca Antiqua: τίλλω (tíllō)

Verbum transitivum

+/-

tītill|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3][4][5]

  1. √ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam movere
  2. (Translate) commovere, provocare, blandiri

Coniugatio

+/-

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
tītill- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. tītillō tītillem   tītillābam tītillārem tītillābō  
II. sing. tītillās tītillēs tītillā! tītillābās tītillārēs tītillābis tītillātō!
III. sing. tītillat tītillet   tītillābat tītillāret tītillābit tītillātō!
I. plur. tītillāmus tītillēmus   tītillābāmus tītillārēmus tītillābimus  
II. plur. tītillātis tītillētis tītillāte! tītillābātis tītillārētis tītillābitis tītillātōte!
III. plur. tītillant tītillent   tītillābant tītillārent tītillābunt tītillantō!
Thema Vox passiva
tītill- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. tītillor tītiller   tītillābar tītillārer tītillābor  
II. sing. tītillāris tītillēris tītillāre! tītillābāris tītillārēris tītillāberis tītillātor!
III. sing. tītillātur tītillētur   tītillābātur tītillārētur tītillābitur tītillātor!
I. plur. tītillāmur tītillēmur   tītillābāmur tītillārēmur tītillābimur  
II. plur. tītillāminī tītillēminī tītillāminī! tītillābāminī tītillārēminī tītillābiminī
III. plur. tītillantur tītillentur   tītillābantur tītillārentur tītillābuntur tītillantor!
Thema Vox activa
tītillāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. tītillāvī tītillāverim tītillāveram tītillāvissem tītillāverō
II. sing. tītillāvistī tītillāveris tītillāverās tītillāvissēs tītillāveris
III. sing. tītillāvit tītillāverit tītillāverat tītillāvisset tītillāverit
I. plur. tītillāvimus tītillāverimus tītillāverāmus tītillāvissēmus tītillāverimus
II. plur. tītillāvistis tītillāveritis tītillāverātis tītillāvissētis tītillāveritis
III. plur. tītillāvērunt tītillāverint tītillāverant tītillāvissent tītillāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
tītillāre tītillāvisse tītillātūrum,
-am, -um esse
tītillāns   tītillātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
tītillārī tītillātum,
-am, -um esse
tītillātum īrī   tītillātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
tītillandī tītillandus, -a, -um tītillātum tītillātū

Dictiones collatae

+/-

Dictiones derivatae

+/-

Translationes

+/-
√ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam moveredilatare ▼
√ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam moverecollabi ▲
Commovere, provocare, blandiridilatare ▼
Commovere, provocare, blandiricollabi ▲

Discretiva

  titillo dictio est in variis linguis:

Formae affines

+/-

titillo

+/-
Proprietates grammaticales
+/-
Forma Persona Tempus Vox Modus Verbum
titillo prima singularis praesens activa indicativus titillare
Appellatio pronuntiatusque
+/-
 API: /tiˈtillo/
Syllabificatio phonetica: ti·til·lo — morphologica: titill-o

Fontes

  1. 1.0 1.1 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 737 — “TĪTILLO, as, āvi, ātum, are, a. 1. Est a Gr. τίλλω, vello seu vellico”
  2. 2.0 2.1 Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. III, p. 456 — “tītillo, āvi, ātum, 1. v. a.”
  3. 3.0 3.1 Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — tītillo, āvī, ātum, āre (tom. 2, p. 3136)
  4. 4.0 4.1 Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)titillare
  5. 5.0 5.1 Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)titillo