Victionarium

vetero

Latine +/-

Appellatio pronuntiatusque +/-

 API: /ˈweteroː/(classice)
Syllabificatio phonetica: ve·te·rō — morphologica: veter-o

Verbum temporale +/-

veter|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3]

  1. (Trans.) veterem facere
  2. (Intrans.) vetus fieri [1]

Coniugatio +/-

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
veter- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. veterō veterem   veterābam veterārem veterābō  
II. sing. veterās veterēs veterā! veterābās veterārēs veterābis veterātō!
III. sing. veterat veteret   veterābat veterāret veterābit veterātō!
I. plur. veterāmus veterēmus   veterābāmus veterārēmus veterābimus  
II. plur. veterātis veterētis veterāte! veterābātis veterārētis veterābitis veterātōte!
III. plur. veterant veterent   veterābant veterārent veterābunt veterantō!
Thema Vox passiva
veter- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. veteror veterer   veterābar veterārer veterābor  
II. sing. veterāris veterēris veterāre! veterābāris veterārēris veterāberis veterātor!
III. sing. veterātur veterētur   veterābātur veterārētur veterābitur veterātor!
I. plur. veterāmur veterēmur   veterābāmur veterārēmur veterābimur  
II. plur. veterāminī veterēminī veterāminī! veterābāminī veterārēminī veterābiminī —
III. plur. veterantur veterentur   veterābantur veterārentur veterābuntur veterantor!
Thema Vox activa
veterāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. veterāvī veterāverim veterāveram veterāvissem veterāverō
II. sing. veterāvistī veterāveris veterāverās veterāvissēs veterāveris
III. sing. veterāvit veterāverit veterāverat veterāvisset veterāverit
I. plur. veterāvimus veterāverimus veterāverāmus veterāvissēmus veterāverimus
II. plur. veterāvistis veterāveritis veterāverātis veterāvissētis veterāveritis
III. plur. veterāvērunt veterāverint veterāverant veterāvissent veterāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa 		veterāre veterāvisse veterātūrum,
-am, -um esse 		veterāns   veterātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva 		veterārī veterātum,
-am, -um esse 		veterātum īrī   veterātus,
-a, -um 		 
Gerundium Gerundivum Supinum
veterandī veterandus, -a, -um veterātum veterātū

Usus +/-

  1. Veteratum caseum mollem edere.
  2. Quum febres veterāvērunt, utilis fames non est. (Cels. 3. 12.)

Dictiones collatae +/-

Synonyma

  1. antiquō, antiquāre
  2. veterēscō, veterēscere

Dictiones derivatae +/-

Translationes +/-

Veterem faceredilatare ▼
Veterem facerecollabi ▲
Vetus fieridilatare ▼
Vetus fiericollabi ▲

Discretiva

  vetero dictio est in variis linguis:

Fontes

  1. ↑ 1.0 1.1 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 971 — “VĔTĔRO, as, āvi, ātum, are, a. 1. (vetus)”
  2. ↑ Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. III, p. 573 — “vĕtĕro, as, āvi, āre”
  3. ↑ Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — vetero, āvī, ātum, āre, alt machen (tom. 2, p. 3458)
Receptum de "https://la.wiktionary.org/w/index.php?title=vetero&oldid=204101"