vetero

Latine

Appellatio pronuntiatusque

API: /ˈweteroː/

Syllabificatio phonetica: ve·te·rō — morphologica: veter-o

Verbum temporale

veter|ō, -āre, -āvī, -ātum ^[1]^[2]^[3]

(Trans.) veterem facere
(Intrans.) vetus fieri ^[1]

Coniugatio

Verbum finitum

Thema	Vox activa
veter-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	veterō	veterem		veterābam	veterārem	veterābō
II. sing.	veterās	veterēs	veterā!	veterābās	veterārēs	veterābis	veterātō!
III. sing.	veterat	veteret		veterābat	veterāret	veterābit	veterātō!
I. plur.	veterāmus	veterēmus		veterābāmus	veterārēmus	veterābimus
II. plur.	veterātis	veterētis	veterāte!	veterābātis	veterārētis	veterābitis	veterātōte!
III. plur.	veterant	veterent		veterābant	veterārent	veterābunt	veterantō!
Thema	Vox passiva
veter-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	veteror	veterer		veterābar	veterārer	veterābor
II. sing.	veterāris	veterēris	veterāre!	veterābāris	veterārēris	veterāberis	veterātor!
III. sing.	veterātur	veterētur		veterābātur	veterārētur	veterābitur	veterātor!
I. plur.	veterāmur	veterēmur		veterābāmur	veterārēmur	veterābimur
II. plur.	veterāminī	veterēminī	veterāminī!	veterābāminī	veterārēminī	veterābiminī	—
III. plur.	veterantur	veterentur		veterābantur	veterārentur	veterābuntur	veterantor!

Thema	Vox activa
veterāv-	Tempus perfectum		plusquam perfectum		futurum exactum
Persona	indicativ.	coniunct.	indicativ.	coniunct.	futurum exactum
I. sing.	veterāvī	veterāverim	veterāveram	veterāvissem	veterāverō
II. sing.	veterāvistī	veterāveris	veterāverās	veterāvissēs	veterāveris
III. sing.	veterāvit	veterāverit	veterāverat	veterāvisset	veterāverit
I. plur.	veterāvimus	veterāverimus	veterāverāmus	veterāvissēmus	veterāverimus
II. plur.	veterāvistis	veterāveritis	veterāverātis	veterāvissētis	veterāveritis
III. plur.	veterāvērunt	veterāverint	veterāverant	veterāvissent	veterāverint

Verbum infinitum

Modus	infinitivus			participium
Tempus	praesens	perfectum	futurum	praesens	perfectum	futurum
Vox activa	veterāre	veterāvisse	veterātūrum, -am, -um esse	veterāns		veterātūrus, -a, -um
Vox passiva	veterārī	veterātum, -am, -um esse	veterātum īrī		veterātus, -a, -um

Gerundium		Gerundivum			Supinum
veterandī		veterandus, -a, -um			veterātum	veterātū

Usus

Veteratum caseum mollem edere.
Quum febres veterāvērunt, utilis fames non est. (Cels. 3. 12.)

Dictiones collatae

Synonyma

vetustō, vetustāre

Dictiones derivatae

Translationes

Veterem facere	dilatare ▼

Veterem facere	collabi ▲

Anglice: age (en), make old (en)
Germanice: altern (de), alt machen (de)

Vetus fieri	dilatare ▼

Vetus fieri	collabi ▲

Anglice: age (en), grow old (en)
Germanice: altern (de), alt werden (de)

Discretiva

vetero dictio est in variis linguis:

Esperantice: vetero

Fontes

↑ ^1.0 ^1.1 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 971 — “VĔTĔRO, as, āvi, ātum, are, a. 1. (vetus)”
↑ Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. III, p. 573 — “vĕtĕro, as, āvi, āre”
↑ Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — vetero, āvī, ātum, āre, alt machen (tom. 2, p. 3458)

Receptum de "https://la.wiktionary.org/w/index.php?title=vetero&oldid=204101"